NBD kolekcijā esošais tulpjukoks šogad ir 28 desmit astoņus gadus vecs un viens no lielākajiem šīs sugas eksemplāriem Latvijā. Šī tulpjukokam ir jau ceturtā ziedēšanas sezona. 2004. gadā kokam izplauka tikai viens zieds, 2005.gadā nebija neviena, 2006.gadā uzziedēja 3 ziedi, bet pagājušajā gadā mēģinājumi saskaitīt ziedus beidzās neveiksmīgi - to bija vairāki simti, turklāt plānotā ziedēšana no pāris nedēļām izvērsās divu mēnešu garumā no jūnija sākuma līdz augusta vidum.

Šogad Amerikas tulpjukoka ziedēšana nebūs tik bagātīga, tomēr prognozēt ziedēšanas apjomus ir pāragri, tā kā ziedpumpuri jauno dzinumu galos attīstās pakāpeniski.

Latvisko nosaukumu - tulpjukoks suga ieguvusi pateicoties ziediem, kuri tiešām atgādina atvērušos tulpes ziedu. Dekoratīvas ir arī lapas, kuras atgādina liru - tā radies ģints zinātniskais nosaukums - Liriodendron, kas tulkojumā nozīmē - liras koks. Rudenī koks ir krāsņš lapu dzeltēšanas laikā.

Auga dzimtene ir Ziemeļamerika, kur tas ir viens no lielākajiem un krāšņākajiem lapu kokiem, sasniedzot 60 m augstumu. Vērtīgo un viegli apstrādājamo koksni auga etniskajā dzimtenē izmanto mūzikas instrumentu, laivu un mēbeļu ražošanai.

Tulpjukoki Latvijā ir stādīti reti. Vecākie eksemplāri gājuši bojā bargajās ziemās 20.gs pirmajā pusē, jaunākie tikai tagad sasnieguši ziedēšanas vecumu. Divi lieli šīs sugas eksemplāri saglabājušies Vilionai muižas parkā Lietuvā. Tulpjukoki ir magnoliju tuvi radinieki, tomēr atšķirībā no sugām bagātās magnoliju ģints, tiem ir zināmas tikai divas sugas - Amerikas un Ķīnas tulpjukoks. Arī Ķīnas tulpjukoks ir stādīts NBD, taču tas ir krietni neizturīgāks Latvijas ziemās un regulāri apsalst. Pazīstamas arī tulpjukoka šķirnes ar raibām lapām un atšķirīgu vainaga formu, dendroloģiskajā literatūrā aprakstīts abu sugu hibrīds.